Impresionisms

Mērķis un vēlamais rezultāts
Mērķis
Iepazīt impresionisma mākslas virzienu un māksliniekus. Vērojot mākslas darbu, spēt to analizēt un izteikt savu spriedumu.
Vēlamais rezultāts
Priekšstats par impresionisma mākslas stila jēdzienu un saturu.
Analizē, interpretē un vērtē mākslas darbu.
Raksturo un analizē vizuālās vērtības mākslas darbos – apgaismojumu, savstarpējās proporcijas, telpiskumu, krāsu un tonālās attiecības, uzbūvi.

Galvenās pazīmes:
Liek apgaismojumam izmainīt gleznas objekta krāsu un virsmu.
Fragmentāra kompozīcija. Izcelts otas raksts.
Apgaismojuma krāsa dominē pār lokālo krāsu.
Nekonkrēti, apgaismojuma “uzirdināti” silueti.

Raksturīgākie gleznošanas paņēmieni:
Krāsu klāj biezi, īsiem otas triepieniem.
Izvairās no tiešas krāsu jaukšanas.
Pelēkos un tumšos toņus veido jaucot pretkrāsas.
Pievērš uzmanību krāsu atspīdumiem no objektiem.
Ēnām lieto zilo krāsu, attēlojot debess spīdumu uz virsmām.

Klods Monē
(1840-1926)

Glezno Parīzes ielas, jūras krastu, upju ainavas.
Attīsta dinamisku, vibrējošu, atsevišķu triepienu stilu.
Glezno atkārtoti dažādos dienas laikos vienu motīvu – izkliedējot to gaismā, gaisā un krāsās.

Sieviete ar lietussargu

Ūdensrozes

Papeles

Impresija

Eduārs Manē
(1832– 1883)

Glezno Parīzes sadzīvi un ļaudis.
Izkopts improvizējošs otas triepiens.
Sākuma periodā izmanto vairāk tumšos krāsu toņus.

Edgars Degā
(1834– 1917)

Attēlo baleta ikdienas ainas, kafejnīcu dzīvi, hipodromu.
Izteikti fragmentāra kompozīcija. Pasauli vērtē kritiski.

Deju stunda

Ogists Renuārs
(1841- 1919)

Glezno idilliskas parīziešu dzīves ainas.
Idealizētus, bet dabiskus un nepiespiesti brīvus jaunu cilvēku tēlus izpriecu un atpūtas brīžos.
Patīkami, priecīgi krāsu toņi.

Kamils Pisaro
(1830– 1903)

Pakāpeniski nonāk līdz impresionismam.
Galvenokārt glezno ainavas.
Fiksē nenoturīgus, ņirbošus refleksus ūdenī.
Vēlāk pievēršas neoimpresionismam (puantilismam).

Monmartas bulvāris

(1839– 1899)
Alfreds Sislē

Glezno klusinātas, liriskas un niansētas ainavas ar mazpilsētu ēkām, dārziem, kanāliem un upītēm.

Ogists Rodēns
(1840– 1917)

Rada reālistiskus, dziļi filozofiskus un emocionāli piesātinātus tēlus.
Darinājis daudzfigūru kompozīcijas, pieminekļus, portretus.
Vēlīnajos darbos raksturīga sarežģīta gaismēnu spēle, nepabeigtības iespaids.

Kalē
pilsoņi

O.Balzaks

Skūpsts.

Domātājs.

Berte Morizo
(1841– 1895)

Glezno liriskas ainavas un interjera motīvus ar sieviešu un bērnu figūrām.

Postimpresionisms

Mākslinieki strādāja plenērā, brīvi improvizējot konkrēto motīvu.
Simboliskie, ideālie tēli un vīzijas veidojās kā atvasinājumi no tieši pieredzētā.
Kompozīcijās saglabājās fragmentārisms un acentriskums. Krāsu laukumu dekorativitāte, dzīvespriecīgas, spožas un gaišas, daudzkrāsainas toņu gammas.

Pols Sezans
(1839– 1906)

Glezno ainavas, klusās dabas, portretus.
Apjomus un plaknes modelē ar nelieliem krāsu laukumiem.
Bagātīga, līdzsvarota krāsainība.
Netiecās pēc pārliecinošas telpas ilūzijas, pēc pareizām priekšmetu proporcionālām attiecībām gleznā.

Pols Gogēns
(1848– 1903)

Glezno Bretaņas zemniekus un ainavas.
Sacer simbolistiskas kompozīcijas.
Iedvesmojas no seno ēģiptiešu un dienvidaustrumāzijas tautu mākslas.
Meklē pirmatnējas un eksotiskas pasaules tēlus.

No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?

Taiti tirgus.

Vīzija pēc sprediķa.

Vinsents
van
Gogs
(1853– 1890)

Glezno robustus zemniekus, provinciālas ainavas, priekšmetus ar parupjām līnijām un triepieniem, pievēršas arī interjeriem, portretiem un nedaudzo paziņu tēliem.
Atveido objekta pamatstruktūru ar krāsu laukumu un noteiktu līniju palīdzību, vienlaikus saglabājot atsevišķu strupu triepienu.

Henrijs
de Tulūzs
Lotreks
(1864– 1901)

Attēlo kabarē pasauli (aktierus, dzīves baudītājus, portretiskus tēlus šajā vidē).
Izmanto fragmentāru kompozīciju, rakursus, kustības momenta atveidu, atsevišķa triepiena tehniku.
Saasina tēlu raksturojumu, tuvinot to karikatūrai, atklāj to rakstura iezīmes.

Neoimpresionisms
Puantilisms
Divizionisms

Galvenās pazīmes:
Izmanto krāsu efektus, turpina lokālkrāsas dalījumu, noved līdz galējībai un vienkāršo.
Izmanto tikai krāsu spektra krāsainos toņus (nevis neitralizētos) dažādās spilgtuma un gaišuma pakāpēs.
Otas triepiens pārvērtās par regulāru, vienveidīgu punktu, kuri optiski apvienojās.

Žoržs Serā
(1859– 1891)

Pols Siņaks
(1863– 1935)

Anrī
Edmons
Kross
(1856– 1910)

Impresionisms
Latvijā

Latvijā iepazīst 19.gs. 90.gadu beigās un 20.gs. sākumā.
Neizveidojās kā skaidrs nodalīts virziens.
Atsevišķas pazīmes sastopamas gandrīz visos šī perioda mākslinieku darbos.

Vilhelms Purvītis
(1872– 1945)

Jānis
Rozentāls
(1866– 1916)

Jānis Valters
( 1869– 1932)

Voldemārs Matvejs
(1877– 1914)

Voldemārs
Zeltiņš
Postimpresionisms
(1879– 1909)

UZDEVUMS:
UZSKICĒ IZVĒLĒTĀS AINAVAS KOMPOZĪCIJU.
GLEZNO, CENŠOTIES AR IMPRESIONISTU PAŅĒMIENIEM ATTĒLOT GAISMU UN GAISU.
IEVĒRO FRAGMENTĀRU KOMPOZĪCIJU, IZCEĻOT OTAS RAKSTU, LIEKOT APGAISMOJUMA KRĀSAI DOMINĒT PĀR LOKĀLO.

VĒRTĒŠANA:
FRAGMENTA KOMPOZĪCIJAS IZVĒLE
IZCELTS OTAS RAKSTS
GAISMAS ATTĒLOJUMS
KRĀSU ATSPĪDUMA PIELIETOJUMS
DARBA ORIĢINALITĀTE
DARBA KVALITĀTE
1 PUNKTS
1 PUNKTS
2 PUNKTI
2 PUNKTI
2 PUNKTI
2 PUNKTI
10 PUNKTI – 10 BALLES