9-3-nozimigikas-idejas

I. Pētījumi psiholoģijā un psihiatrijā
Freida psihoanalīze
Junga arhetipu teorija

Freida psihoanalīze
Psihonalīze nodarbojas ar jautājumu, kā neapzinātais ietekmē apziņu, cilvēka rīcību. Citiem vārdiem runājot, tā ir mācība par bezapziņu. Pēc psihoanalītiķu domām, nerealizētas dziņas, lieli pārdzīvojumi neizzūd no cilvēka psihes bez pēdām, tie tiek izspiesti psihes neapzinātajā sfērā, kur turpina aktīvi iedarboties, izpaužoties šifrētā, mainītā veidā.
Psihoanalīzes izveidotājs austriešu neiropatologs, psihiatrs, psihologs Zigismunds Freids (1856-1939)
Freida slavenais psihoanalīzes dīvāniņš

Psihoanalīze
Pēc Freida domām, apzinātā un neapzinātā (bezapziņa) attiecības var salīdzināt ar aisbergu, kuram deviņas desmitdaļas atrodas zem ūdens.) Psihonalīze nodarbojas ar jautājumu, kā neapzinātais ietekmē apziņu, cilvēka rīcību. Citiem vārdiem runājot, tā ir mācība par bezapziņu.

Psihoanalīze
Freids analizēja sapņus kā vistiešāko bezapziņas tēlu izpausmi, jo uzskatīja, ka sapņos visskaidrāk saredzami cilvēku apspiestie impulsi un sapnis ir kā durvis uz cilvēka bezapziņas visdziļākajām dzīlēm. Saskaņā ar Freida psihoanalīzes teoriju daudzu saslimšanu cēlonis meklējams tieši bezapziņā un slimības cēloņu izskaidrošana spēj cilvēku no slimības atbrīvot.
S.Dali. Pirms pamošanās

Freida seksualitātes teorija
Seksualitāte Freidam šķiet tik nozīmīga, ka daudzi viņu iedēvē par lielāko seksuālistu, kas grauj sabiedrībā atzīto morāli. Runājot par seksualitāti, Freids uzskatīja, ka tā ir galvenais cilvēka instinkts,jo dabā tā iekārtots, ka jēga ir vairošanās procesam un sugas pastāvēšanai. Par pareizu seksuālu uzvedību daba cilvēkam piešķir apbalvojumu - lielu baudu. Ja viņš nedara to, kas pienākas, un seksualitāti apspiež, cietsirdīgā bioloģija piespriež sodu - fiziskas un psihiskas ciešanas. Visi pārējie instinkti arī spēlē svarīgu lomu, tomēr tie ir pakārtoti.

Psihoanalīzes ietekme uz mākslu.
Psihoanalīze tika radīta kā ārstnieciska metode. Taču psihoanalīze neaprobežojas tikai ar dziedniecību. Tā iespaido filosofiju un zinātni , psihoanalīzes ietekme saskatāma 20. gadsimta mākslā. Sirreālisma radītajām gleznām, absurda teātrim un kino, kakofoniskajai mūzikai ar to ir tiešs sakars.
Renē Magrits. Tiecoties pēc neiespējamā. 1928.

K.G. Junga analītiskā psiholoģija
Karls Jungs ( 1875. - 1961. ) pieņēma, ka apziņa un bezapziņa savstarpēji papildina viena otru Viņš radīja analītisko psiholoģiju, kas nozīmē psihes dziļumu pētīšanu, kurā kādai parādībai tiek atrasta tās jēga.
Arī pats psihes jēdziens tiek paplašināts, tajā tiek ietverts kolektīvi neapzinātais, t.i., kolektīvā bezapziņa. Šāda bezapziņa raksturīga gan cilvēcei kopumā, gan arī atsevišķākām tautām un laikmetiem. Šāda kolektīva bezapziņa ir cilvēces garīgās attīstības mantojums, kas atdzimst ikvienā indivīdā.
Kolektīvā bezapziņa

Junga arhetipi
Kolektīvās bezapziņas struktūras elementi savukārt ir arhetipi.
Viens no arhetipiem ir ēna, kas reprezentē visu to, ko cilvēk apziņā sevī noliedz. Ēna ir pretēja cilvēkā uz āru rādītajam - skarbam cilvēkam ēna ir maigas dabas, tādam, kas uzskata sevi par neglītu ēna ir tāda, ko viņš uzskatītu par skaistu.
Katram indivīdam kā arhetips ir arī pretēja dzimuma tēls- vīriešiem anima, bet sievietēm- animus. Tieši ar animas/ animus esamību psihē var skaidrot mīlestību no pirmā acu uzmetiena- kādā pretējā dzimuma svešiniekā cilvēks saredz savu animu.
Bez šiem ir arī citi arhetipi- gudrais vīrs (izsaka garīgo principu), lielā māte(gudrā vīra pretstats, izsaka vielu, kuru caurauž gars), patība (apvieno gan apzināto, gan nepazināto), bērns (kolektīvās dvēseles pirmapzinātā bērnība) u.c.
animas/ animus

II. Eksistenciālisms
Eksistenciālisma filozofiju radīja modernais laikmets, saskaņā ar kuru dzīvei nav nekādas iepriekš noteiktas nozīmes, cilvēki to var radīt paši. Cilvēku nav iespējams definēt, jo sākotnēji viņš vēl nekas nav. Par cilvēku viņš kļūst vēlāk, turklāt par tādu cilvēku, par kādu viņš sevi padara. Cilvēks eksistē, un viņš ir tāds, kāds viņš vēlas būt, tāds, kādu viņš sevi veido. Cilvēks ir nolemts brīvībai, ko viņam nespēj atņemt pat važas un cietums. Ar brīvu izvēli un apzinātu rīcību cilvēki var radīt savu sistēmu, savas dzīves nozīmi, ko nosaka tikai un vienīgi viņi. Tā neder nevienam citam. Neviens nevar piešķirt nozīmi kāda cita dzīvei. Katram ir jānosaka pašam sava nozīme, kam jāpaliek privātai, personiskai un nesaistītai ar jebkādu objektīvo patiesību. Reliģija kļūst pilnīgi privāta lieta, to nevar uzspiest. Katrs dzīvo savā personiskajā realitātē. Kas ir patiess tev, var nebūt patiess man. Eksistenciālisms šodien ir ienācis masu kultūrā. Tas kļuvis par seriālu un televīzijas šovu filozofiju.
Pazīstamākie pārstāvji Vācijā ir M. Heidegers un K. Jaspers, Francijā – G. Marsels, Ž.P. Sartrs, A. Kamī u.c.

III. Sistēmiskā paradigma
Paradigmu nomaiņas vispārināta shēma
Sistēmiskās paradigmas pamatlicēji
Uzskati par telpu un laiku
Cilvēks sistēmiskajā paradigmā
Sabiedrības attīstības likumības
Atvērtās dinamiskās sistēmas raksturojums

Kultūras paradigmu nomaiņas vispārināta shēma
(J.I.Kulakova idejas modifikācija)
Elipse simbolizē katram laikmetam atbilstošo kultūras paradigmu.
Sarkanā taisne atspoguļo attiecīgās paradigmas piekritēju lineāro domāšanu, kam raksturīgs vienīgas patiesības princips.
Zaļā līkne raksturo jaunās paradigmas radītāju domu gaitu, kas būdama nelineāra un paradoksāla ļauj “ielēkt” jaunajā paradigmā .

Sistēmiskās paradigmas pamatlicēji
Jaunajos laikos paradigmu nomaiņu nosaka galvenokārt zinātnes atklātās patiesības, kas jūtami ietekmē visas pārējās kultūras sfēras: filozofiju, psiholoģiju, mākslu, literatūru, mūziku, kā arī uzskatus par likumsakarībām sabiedrisko attiecību jomā u.c.
Mūsdienu (20.-21.gs.) sistēmiskā paradigma
Paradigama balstās uz Einšteina relativitātes teoriju un Nilsa Bora izstrādāto komplementaritātes principu, kas pierāda to, ka pretmeti viens otru papildina: Rietumu analītiski racionālo pasaules uztveri – Austrumu intuitīvi mistiskā pasaules uztvere, racionālo domāšanu intuitīvā domāšana, apziņu bezapziņa utt. Šis princips nav uztverams kā pretrunu cīņa, bet gan kā divu Lielo Patiesību vienība: katra no pusēm ietver daļu no Patiesības, bet tikai to apvienojums – visu Patiesību. Lielās Patiesības aina ir nepilnīga, ja nav pārstāvētas abas puses (☯).
.
Sistēmiskās paradigmas simbolisks atveidojums
Alberts Einšteins
Nils Bors

Telpa un laiks sistēmiskajā paradigmā (1)
Alberta Einšteina relativitātes teorija izraisīja revolūciju Ņūtona mehānikas priekšstatos, jo apliecināja, ka telpas un laika dimensijas ir atkarīgas no novērotāja kustības ātruma, tās nav absolūtas un nemainīgas, bet relatīvas.
Mauritss Ešers. “Relativitāte”. Katram novērotājam, kas atrodas kustībā. Ir sava atskaites sistēma.

Telpa un laiks sistēmiskajā paradigmā (2)
Saskaņā ar Einšteina vispārīgo relativitātes teoriju telpa ap masīviem ķermeņiem, piemēram, Sauli, ir liekta. Gaisma, virzoties liektā telpā arī noliecas.
Vēl viens relativitātes teorijas secinājums ir fakts, ka laiks nav neatkarīgs lielums, tas cieši saistīts ar telpu un ķermeņu kustību tajā. Laiks ir ceturtā telpas dimensija un veido vienotu četrdimensionālu telplaiku.

Telpa un laiks sistēmiskajā paradigmā (2)
Filozofiskā aspektā visnozīmīgākais ir jauno laiku fiziķu secinājums, ka ne laiks, ne telpa nav bezgalīgs. Pasaulei ir sākums gan laikā, gan telpā, tā ir nevis bezgalīga, bet galīga.
Ešers.
Mebiusa lenta

Par Visuma telpu
Lielā sprādziena modelis teorētiski balstās uz pašlaik vissolīdākajām teorētiskajām koncepcijām – Einšteina vispārīgās relativitātes teoriju, kvantu lauka teoriju un elementārdaļiņu teoriju.
1929.g. E.Habls eksperimentāli apstiprināja, ka Visums tiešām izplešas. To varēja konstatēt pēc tā sauktās sarkanās nobīdes tālu galaktiku spektros.
Tātad no apstiprinātā fakta, ka Visums izplešas, ir jāsecina: kādreiz tas bijis koncentrēts nelielā telpā ar ārkārtīgi augstu vielas blīvumu un temperatūru.
Visuma izplešanās ilgums atkarīgs no Lielā sprādziena brīža enerģijas apmēriem.

Mūsdienās
Jautājumi pārdomām par telpu un laiku
Cik lielā mērā, tavuprāt, vidusmēra cilvēku mūsdienās interesē Visuma telpas un laika jautājumi? Kas nosaka interesi vai tās trūkumu?
Kā atšķiras mūsdienu cilvēka skatījums uz laika un telpas jautājumiem no pasaules redzējuma citos kultūras laikmetos?
Copyright ©2004 by ANANDA¨ and ATON VASE DA, all rights reserved

Cilvēks sistēmiskajā pasaules ainā
Cilvēkam nav jācenšas pārveidot vai pakļaut dabu, bet jāsadzīvo, ievērojot tās likumus. Šī likuma neievērošana cilvēci novedusi pie smagas, ekoloģiskas krīzes.
Cilvēks tiek uztverts kā kompleksa, sarežģīta pašregulējoša sistēma, kurā prātu un ķermeni iespējams aplūkot tikai savstarpējā mijiedarbībā un atkarībā. Vēl vairāk, cilvēks aplūkojams saistībā ar visu Universu, viņš atspoguļojas tajā, tāpat kā visa universa attīstība - cilvēkā.
Kanta kritiskā pieeja, ka prātam jāapjēdz savas robežas, saskan ar mūsdienu zinātnes un filozofijas nostādnēm, ka pasaulē eksistē racionāli nedefinējams esamības slānis, kam var tuvināties tikai intuitīvi – kā dzejā, mākslā, mūzikā vai reliģiski mistiskos pārdzīvojumos. Intelekts un emocijas viens otru papildina, radot pilnīgāku priekšstatu par pasauli. Smadzeņu labā puslode galvenokārt nodarbināta ar ārējās pasaules uztveršanu tēlos, bet kreisā pārsvarā nosaka loģiski analītiskās darbības. Pasaules izziņas procesos intelekts un emocijas tiek uzskatīti par komplementāru pāri. Tas nozīmē arī attieksmes izmaiņu pret sievietes lomu kultūras procesos.
Intelekts un emocijas
Prāts un ķermenis
Cilvēka un dabas attiecības

Sabiedrības attīstības likumības sistēmiskajā paradigmā
Cilvēces vēstures virzību nav iespējams prognozēt racionālu modeļu ietvaros. Sabiedrība tiek uztverta kā komplicēta nelineāra sistēma, kurai, nonākot dinamiski nelīdzsvarotā stāvoklī, iespējami visdažādākie tālākās attīstības scenāriji.
Cilvēces vēsturi pamatā virza nevis šķiru cīņa, bet gan neprognozējamie zinātnes atklājumi (K.Popers)
Likumsakarība un nejaušība - komplementārs pāris.
Reālajā pasaulē vienlaicīgi eksistē un mijiedarbojas abi pretmeti – progress un regress, tie ir komplementāri, viens otru papildinoši.
Avots – N.Bora komplementaritātes princips
Progresa un regresa, kārtibas un haosa
komplementaritāte
Atziņas:

Sabiedrības attīstības likumības sistēmiskajā paradigmā
Atziņa, ka entropijas pieauguma tendences ir attiecināmas arī uz sabiedriskajiem procesiem, kā tas uzskatāmi parādīts M.Ešera ģeniālajā zīmējumā “Kārtība un haoss”.
Ja kaut kur ko sakārtojam, to var izdarīt tikai uz haosa pieauguma rēķina apkārtējā vidē.
Atziņas:
Ešers. Kārtība un haoss
Par kārtību un haosu

Novērtē, vai mūslaika sabiedrībai vairāk raksturīgas slēgtā vai atvērtās sistēmas iezīmes!
Slēgtās sabiedrības tips.
Stingums, statiskums, nevēlēšanās ko būtisku mainīt.
Vienīgo patiesību ideoloģija.
Cilvēks kā “noslēgto” smadzeņu tipa pārstāvis
Noraidoša, pat naidīga attieksme pret visu jauno, neparasto, nepazīstamo.
Domu gaita stereotipiska, neelastīga, taču stabila un līdzsvarota.
Visbiežāk ar savu gudrību līdz malām piepildīti trauki, neprot klausīties, spēj tikai noliegt otru, padarot jebkuru strīdu par absolūti bezjēdzīgu un neauglīgu.
Atvērtās sabiedrības tips.
Spēja konkurēt, mainīties, pielāgoties.
Sabiedrībai netiek uzspiestas vienīgās patiesības.
Sabiedrības pamatu veido indivīda un ģimenes, nevis partiju vai valsts institūciju primāts.
Cilvēks kā “atvērto” smadzeņu tipa pārstāvis
Pozitīva reakcija uz jaunām domām, idejām, teorijām vai paradigmām.
Nevairās no nepazīstamā un paradoksiem, domu gaita elastīga ar nelineāru raksturu.
Salīdzinoši daudz lielākā mērā spējīgs uz jaunradi.

Feminisms (1)
Postmodernisma laikmetā uzplaukst feministiskā filozofija, kas, dod iespēju palūkoties uz cilvēku, sabiedrību, morāli, mākslu, literatūru, politiku un ekonomiku no cita – netradicionāla, nepierasta skatupunkta. Raugoties no šī skatupunkta, mainās priekšstati ne tikai par sievieti, bet par sabiedrības dzīvi, vērtību orientāciju kopumā.
Feminisms – cīņa par sievietes tiesībām sabiedrībā. Tai raksturīgi 3 posmi. Pirmais aptver laika posmu no 1840.-1880.g., kad sievietes, lai celtu savu lomu sabiedrībā, centās atdarināt vīriešus. Spilgts piemērs tam - franču rakstniece Žorža Sanda, kas savus romānus publicēja ar vīrieša pseidonīmu, aulekšoja uz zirga, lamājās kā važonis, tērpās bikšu kostīmā un komandēja Šopēnu, kurš kādu laiku, mīlēdams Žoržu, dzīvoja viņas pilī.
Žorža Sanda

Feminisms (2)
Otrais posms ir apmēram no 1880.-1920.g. tam raksturīga cita orientācija – nevis kopēt vīriešu pasaules vērtības, bet paaugstināt sievietes lomu, meklējot abiem dzimumiem kopīgos pamatus. Visi ir cilvēki, tāpēc visiem – ne tikai vīriešiem – ir jābūt tiesībām piedalīties sabiedrības dzīvē, vēlēt un iegūt politisko varu. Visiem cilvēkiem – ne tikai vīriešiem – ir prāts, tāpēc sievietēm ir jādod vienādas tiesības uz izglītību. Visi strādā – ne tikai vīrieši - , tāpēc par vienādu darbu jāsaņem vienāds atalgojums. 20.gs. sākumā rodas ideja par Starptautiskās sieviešu dienas atzīmēšanu 8. martā.

IV. Feminisms (3)
Trešais posms aptver laiku no 1920.gada līdz mūsdienām. Tam raksturīga tendence sievietei apzināties savu atšķirību, savu sievišķo vērtību. Tāpēc sievietei ir jāiegūst pašai sava garīgā dzīves telpa, lai varētu izkopt savu literatūru, savus ideālus un vērtības.