Imants Ziedonis

IMANTS ZIEDONIS
(03.05.1933.)
Dzimis Slokas pagasta Ragaciemā zvejnieku ģimenē
Beidzis Tukuma 1. vidusskolu (1952. g.), LVU Vēstures un filozofijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu neklātienē (1959. g.) un Augstākos literatūras kursus M. Gorkija Pasaules literatūras institūtā Maskavā (1964. g.)
Studiju gados strādājis gadījuma darbus - bibliotekārs, ceļu remontstrādnieks, skolotājs

Pirmās publikācijas 1956. gadā.
Ziedoņa domāšanai raksturīga paradoksalitāte, stila novatorismam – ‘’nedzejiskas’’, jeb sarunvalodas leksikas lietojums, tieša uzruna lasītājam, atturīgs lirisms, aktīva, pat uzbrūkoša intonācija.
Pirmais dzejoļu krājums – 1961. gadā.

ĢIMENE
Precējies. Sieva Ausma Kantāne-Ziedone - aktrise Dailes teātrī.
Dēls Rimants
Meita Baiba

APBALVOJUMI
Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1972. g.)
Tautas dzejnieka goda nosaukums (1977. g.)
"Tautu draudzības" ordenis (1983. g.)
II šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1995. g.)
1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme
Saņēmis starptautiskas atzinības:
H. K. Andersena vārdā nosaukto pasaku meistara diplomu
Internacionālo Januša Korčaka medaļu
Goda diplomu par aktīvu darbību bērnu kultūras attīstībā

IMANTA ZIEDOŅA RADOŠĀ DARBĪBA
Būdams Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāja amatā (1987-1992), iedibinājis :
Spīdolas dienas
Spīdolas stipendijas
Daugavas krastu sakopšanas programmu
Konkursu par sakārtotības spējām Latvijas lauku sētās
Uzņemts par Rakstnieku savienības biedru
Bijis PSKP biedrs
Darbojies LPSR AP, pēc tam LR AP (1990-1991), bijis AP Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā kā neatkarīgais deputāts
Strādājis izdevniecībā "Liesma" par dzejas redaktoru (1964-1965)
Ievēlēts par Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja vietnieku (1965-1968)

IMANTS ZIEDONIS LITERATŪRĀ
Kopš 1968. gada - profesionāls rakstnieks. Strādā daudzos žanros:
Ceļojumu apraksti "Kalnu Altajs", "Karēlijas upes", "Kurzemīte"
Dzeja “Epifānijas”, ”Ceļa sentiments”, “Motocikls”, “Kā svece deg”, “Taureņu uzbrukums”, ”Poēma par pienu”, ”Es ieeju sevī”, ”Zemes un sapņu smilts”
Dramatizējumi skatuvei A. Čaka "Spēlē, spēlmani", "Motocikls"
Pasakas “Pasaka par bizi”, “Krāsainās pasakas”, “Blēņas un pasakas”

IMANTS ZIEDONIS LITERATŪRĀ
Kinoscenāriji G. Pieša filmai "Pūt, vējiņi", A. Freimaņa filmai "Puika", kopā ar H. Franku A. Freimaņa dokumentālajai filmai "Gada reportāža", I. Selecka dokumentālajai filmai "Gājiens ar krokodilu"
Librets I. Kalniņa operai pēc Raiņa lugas "Spēlēju, dancoju“
Teksts I. Kalniņa oratorijai "Dzejnieks un nāra“
Esejas “Ne tas kādam jāzina”, “Mūžības temperaments”
Kopš 1995. gada kopo materiālus saviem "Rakstiem" 12. Sējumos

“Motocikls” (1965)
Analizē dažādus notikumus un parādības mūsu dzīvē, nesaudzīgi vēršoties pret liekuļiem un mietpilsoņiem un aizstāvot godīgumu, īstas jūtas, visu labo un gaišo.
Slavina patstāvīgi izraudzītus ceļus, izraušanos no ierastības. Ceļa motīvs, ideja par personības un nācijas pašapziņu un bezgalīgu garīgās izaugsmes potenci.
Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass
Šīs rindas it kā caurstrāvo visu krājumu, aicinot ikdienā
meklēt lielākus mērķus.
Īpaši populārs Latvijā, 70. un 80. gados.
1967. gadā Dailes teātrī režisors P.Pētersons iestudēja dzejas izrādi ‘’Motocikls’’.

“Kā svece deg” (1971)
Mākslinieciski viena no visharmoniskākajām dzejoļu grāmatām. Veltīta eksistenciālisma filozofijā aktuāliem sakāpināti dramatiskiem stāvokļiem – izvēlei, atbildībai, brīvībai.
Izjusti vientulības un atsvešinātības motīvi izteikti tēlos - nakts, ziema, sniegs, ledus.
Tiecas lauzt uztveres stereotipus – pretstatā smagumam sludina matu skaldīšanas mākslu.
"Tā bija skaista vasara.
Mēs runājām tikai caur puķēm. (..)
Tad mēs runājām caur nātrēm. (..)
Es saku:
Drīz būs leduspuķes.
Caur tām es nerunāšu -
ne vārda“

‘’Epifānijas’’ (1971/1994)
Īpašas atskārsmes brīžu, uzplaiksnījumu piefiksējumi ar esejisku apcerīgumu, publicistiku, ironiju un filozofiskām atziņām.
Epifānijas – sintezē dažādas daiļdarba izteiksmes formas – eseju, miniatūru, tēlojumu aprakstu un dzeju prozā.
"Epifānijas ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti."
‘’... Apiet apkārt... Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra.’’
‘’No asfalta segapakšas pabāž galvas akmeņi, paskatās, vai nenāk mašīnas, un pa vienam bēg tuvējos vārtos. Šodien ir lielā akmeņu pārceļošanas diena.’’

IMANTA ZIEDOŅA PASAKAS
Ziedoņa pasakas ir gaišas, tās it kā spēlējas ar mums, jo dzejnieks pats spēlējas ar krāsām, vārdiem, domām. Pasakās ir ietverta liela dzīves gudrība, tās ir atvērtas lasītāja fantāzijai.
‘’Krāsainās pasakas’’, ‘’Lāču pasaka’’, ‘’Blēņas un pasakas’’, ‘’Pasaka par bizi’’ – izmantojot ačgārnības un paradoksus, pasakas veidotas kā intelektuālas absurda literatūrai tuvas spēles, kur centrā konflikts starp brīvu fantāziju un rutinētu pasakas uztveri.
I. Ziedoņa oriģinalitāte slēpjas šķietamajā pasaku nepareizumā, jo tās atšķiras no pieņemtā stereotipa, kādām jābūt pasakām, taču tajās ir senas un īstas patiesības, humora izjūta un dzīvības pilna pasaules plašuma izjūta, pretestība ļaunumam, alkatībai, liekulībai.